Kā Rētas Un Saaugumi Ietekmē Neiroķīmisko Signalizāciju
Rētas un saaugumi bieži tiek apspriesti to mehānisko efektu kontekstā — kustību ierobežojums, spriegums un mainīta biomehānika. Tomēr to ietekme sniedzas daudz dziļāk, sasniedzot ķermeņa neiroķīmiskās un neirofizioloģiskās sistēmas.
Atpakaļ
Audu Dzīšanas Neiroķīmiskā Vide
Kad auds tiek bojāts, ķermenis nekavējoties aktivizē neiroķīmisku trauksmes sistēmu, kas ietver neirotransmiterus, neuropeptīdus, citokīnus un hormonus. Šīs vielas organizē dzīšanas procesu, regulējot iekaisumu, imūnās atbildes un šūnu atjaunošanu.
Lai gan šie neirokimikāliji ir būtiski atjaunošanai, to ilgstoša aktivizācija vai disregulācija var izraisīt hronisku iekaisumu, paaugstinātu jutīgumu un mainītu neirālo signalizāciju — bieži novērotu ilgstošās vai slikti sadzijušās rētās.
Galvenie Neiroķīmiskie Spēlētāji Brūču Dzīšanā
Substance P un CGRP
Izdalās no sensorajiem nervu galiem, palielina asinsvadu caurlaidību, veicina iekaisumu un stimulē fibroblastu aktivitāti.
Bradikīns un Prostaglandīni
Sensibilizē sāpju receptorus un veicina lokālu vazodilatāciju.
Serotonīns un Histamīns
Veicina agrīnās iekaisuma reakcijas un modulē asinsvadu tonusu.
Citokīni (IL-1, IL-6, TNF-α)
Koordinē imūnās atbildes un fibroblastu proliferāciju.
Rētas Kā Neiroķīmiski "Karstie Punkti"
Nervu Reģenerācija Un Nepareiza Komunikācija
Dzīšanas laikā sensorie nervu gali reģenerējas rētas audos. Tomēr šie nervi bieži veido aberantas vai nepilnīgas savienojumus, kas izraisa neregulāru vai pārmērīgu neirokimikālo izdalīšanos (piemēram, Substance P), paaugstinātu jutīgumu vai sāpes, kas nav proporcionālas lokālajam ievainojumam, un abnormālu sensoro ievadi centrālajā nervu sistēmā (CNS).
Tas var radīt neirogēna iekaisuma cilpu, kur nervu gali nepārtraukti izdala iekaisuma mediatorus, uzturot lokālu kairinājumu un diskomfortu.
Mainīti Audu Receptori
Rētas audos ir mazāk mehanoreceptoru un vairāk nociceptoru, kas izraisa signālu disbalansu, kas tiek sūtīti uz smadzenēm:
  • Samazināta proprioceptīvā atgriezeniskā saite
  • Palielināta sāpju jutība vai "aizsargājoša sargāšana"
  • Mainīta postūras un kustību kontrole nepastāvīgas sensorās ievades dēļ
Šis disbalanss var arī traucēt neirotransmitatoru regulāciju muguras smadzeņu un garozas līmenī, ietekmējot sāpju uztveri un emocionālo stāvokli.
Saaugumu Loma Neiroķīmiskajā Signalizācijā
Traucēta Intersticiālā Komunikācija
Intersticiālais šķidrums darbojas kā ķīmiskās signalizācijas vide starp šūnām, izplatot jonus, hormonus, citokīnus un neirotransmiterus. Kad saaugumi ierobežo šķidruma plūsmu, neirokimikālā apmaiņa kļūst lēna vai neregulāra, lokālā acidoze un hipoksija var palielināt sāpju mediatoru izdalīšanos, un neirālās šūnas un fibroblasti saņem izkropļotu bioķīmisko informāciju, uzturot disregulāciju.
Mehāniskais Spriegums Un Nervu Signalizācija
1
Hronisks Mehāniskais Stress
Nepārtraukta zema līmeņa sensoro nervu galu aktivizācija
2
Pastāvīga Ķīmiska Izdalīšanās
Substance P, CGRP un glutamāts uztur sāpju jutīgumu
3
Centrālā Sensibilizācija
CNS kļūst pārmērīgi reaģējoša uz sensoro ievadi
Hronisks mehāniskais stress uz saaugušiem audiem var izraisīt nepārtrauktu zema līmeņa sensoro nervu galu aktivizāciju, veicinot ilgstošas izmaiņas muguras smadzeņu neirotransmitatoru līmeņos.
No Lokālā Traucējuma Līdz Sistēmiskajam Efektam
Autonomās Nervu Sistēmas (ANS) Disregulācija
Ar rētu saistīts kairinājums var stimulēt lokālās simpātiskās šķiedras, izraisot palielinātu simpātisko tonusu (stresa reakciju), samazinātu asins plūsmu un skābekļa piegādi apkārtējā zonā, un izmaiņas svīšanā, temperatūras regulācijā vai ādas krāsā rētas tuvumā.
Hroniska simpātiskā pāraktivitāte var vēl vairāk traucēt dzīšanu un veicināt sistēmisku stresu, nogurumu vai miega traucējumus.
Smadzeņu Rētas Uztvere
CNS nepārtraukti kartē ķermeni, izmantojot sensoro ievadi. Stīva vai sāpīga rēta var mainīt šo ķermeņa karti, izraisot:
  • Izkropļotu somatosensoro reprezentāciju garozā
  • Izmaiņas motoru kontrolē nepareizi interpretētas atgriezeniskās saites dēļ
  • Mainītu neirokimikālo līdzsvaru, kas ietver dopamīnu, serotonīnu un endorfīnus
Emocionālās Un Limbiskās Atbildes
01
Limbiskā Aktivizācija
Amigdala un hipotalāms saista fiziskās sāpes ar emocionālo stresu
02
Stresa Hormoni
Palielināta kortizola un adrenalīna izdalīšanās
03
Garastāvokļa Izmaiņas
Samazināts serotonīns un oksitocīns, pazeminot garastāvokli un sociālo iesaisti
04
Pašuzturošs Cikls
Stress un muskuļu spriegums pastiprina modeli
Neiroķīmiskā Signalizācija Hroniskās Rētās
Kad rētas nepārveidojas pareizi, tās var būt bioķīmiski aktīvas mēnešiem vai gadiem. Pētījumi rāda, ka hroniskās rētas var saturēt paaugstinātu proiekaisuma citokīnu līmeni, uzturēt neregulāru nervu darbību un pārmērīgu Substance P, un uzrādīt traucētu mitohondriju funkciju lokālajās šūnās.
Proiekaisuma Citokīni
Satur paaugstinātu iekaisuma mediatoru līmeni
Abnormāla Nervu Aktivitāte
Uztur neregulāru nervu darbību un pārmērīgu Substance P
Oksidatīvais Stress
Uzrāda traucētu mitohondriju funkciju lokālajās šūnās
Šī notiekošā neirokimikālā aktivitāte var izskaidrot, kāpēc pat vecas rētas paliek jutīgas, reaktīvas vai enerģētiski "uzlādētas".
Terapeitiskās Implikācijas
Manuālās Un Rētām Specifiskās Terapijas
Manuālās terapijas, tostarp MSTR® (McLoughlin Scar Tissue Release®) un miofasciālās tehnikas, var ietekmēt neirokimikālo signalizāciju, stimulējot mehanoreceptorus, kas aktivizē inhibējošos interneuronos un samazina sāpju neirotransmitatoru izdalīšanos.
Tās uzlabo asins un intersticiālo plūsmu, uzlabojot ķīmisko apmaiņu un skābekļa piegādi, nomierina simpātisko pāraktivitāti, veicinot parasimpātisko dominanci, un veicina kolagēna un nervu galu reorganizāciju.
Kustība Un Elpošanas Darbs
Kustības Pāraudzināšana
Kustība pāraudzina CNS, normalizējot aferentu (ienākošo) sensoro ievadi un modulējot dopamīna un serotonīna izdalīšanos.
Elpošanas Prakses
Elpošanas prakses, īpaši diafragmālā vai apzinātā elpošana, vēl vairāk palīdz līdzsvarot autonomo sistēmu un uzlabot neirokimikālo homeostāzi.
Galvenie Secinājumi
Aktīva Bioķīmiska Ietekme
Rētas auds un saaugumi nav inerti — tie ir bioķīmiski aktīvi, ietekmējot lokālo un sistēmisko neirokimikālo signalizāciju.
Aberantas Neirokimikālās Vides
Traucēti nervu gali un ierobežota šķidruma apmaiņa rada aberantas neirokimikālās vides, kas var uzturēt sāpes un spriegumu.
Sistēmiskie Efekti
Hroniskās rētas var mainīt neirotransmitatoru līdzsvaru un veicināt autonomo disregulāciju, emocionālo stresu un nogurumu.
Terapeitiskā Atjaunošana
Manuālās un uz kustību balstītās terapijas var atjaunot audu mobilitāti un neirokimikālo līdzsvaru, uzlabojot komfortu, kustību un vispārējo labklājību.
Secinājums
Rētas un saaugumi pārstāv vairāk nekā strukturālas izmaiņas — tie ir neirokimikāli traucētāji, kas spēj ietekmēt ķermeņa komunikācijas tīklus. Traucējot normālu nervu reģenerāciju, sensoro signalizāciju un intersticiālo komunikāciju, tie var radīt pastāvīgus sāpju, stresa vai disfunkcijas modeļus.
Terapeitiskās intervences, kas risina gan mehāniskās, gan neirokimikālās dimensijas — caur pieskārienu, kustību un apziņu — var palīdzēt atjaunot veselīgu signalizāciju, normalizēt autonomo tonusu un reintegrēt skarto audu ķermeņa globālajā tīklā.
Rētu izpratne caur šo neirokimikālo lēcu pārveido tās no pasīvām dzīšanas zīmēm aktīvos dalībniekos visā ķermeņa komunikācijā.